RISEBA Arhitektūras un mediju centra H2O 6 apkārtnei ir interesanta vēsture.

Lai arī H2O 6 šodien šķiet atrodamies tādā kā panīkušā perifērijā, kādreiz šīs apkaimes nozīme pilsētā bija stipri ievērojamāka. Degradētā un puspamestā rūpnieciskā teritorija starp Zunda kanālu un Daugavgrīvas ielu kādreiz bija lielākā Pārdaugavas apdzīvotā vieta – Jura ciems. Diemžēl pārmaiņas, it īpaši 20. gadsimta 2. pusē, — rūpniecības zonas un transporta būves vidi ir pārmainījušas pilnībā, zaudējot daudzas pilsētnieciskas kvalitātes un vietas dzīvīgumu. Ko sola nākotne?

Daugavgrīvas iela

Daugavgrīvas iela ir viena no Pārdaugavas senākajām maģistrālēm, tā radusies 17. gadsimtā, kā ceļš, kas veda no Āgenskalna pārceltuves uz Iļģuciemu un tālāk uz Daugavgrīvas (Dinamindes) cietoksni. Gandrīz visā garumā tā vijās pa stāvo Daugavas senkrastu, bet 20.gadsimta 70. gados tika izbūvēts atzars tuvāk upes krastam, no Raņķa dambja līdz Krēslas ielai, daļēji pa kādreizējās Ūdens ielas trasi, izveidojot atdalītas pretējā virziena joslas. Daugavgrīvas iela bija viena no retajām priekšpilsētas satiksmes maģistrālēm, kas jau 19. gadsimta pirmajā pusē bijusi apbūvēta gandrīz visā garumā.

Jura ciems jeb Zunds

Viduslaikos zemes pie Daugavas attekas, kuru sauca par Zundu vai Mazo Daugavu, iepretim Ķīpsalai, kur izbeidzās Kurzemes ceļš (tagadējā Buļļu iela, pie tagadējās Ūdens ielas), tika piešķirtas Sv. Jura hospitālim, kas savas virsīpašuma tiesības saglabāja līdz pat 20. gadsimtam.

Gadsimtu gaitā gruntsgabali pakāpeniski tika apbūvēti un šeit izveidojās Jura ciems, vēlāk saukts par Zundu, kas iedzīvotāju skaita ziņā bija lielākais ciems Pārdaugavā. 1692. gadā šeit bija uzceltas 102 dzīvojamās mājas. Ciema pirmie iedzīvotāji pārsvarā bija latviešu zvejnieki un laivinieki. Vietas izaugsmi veicināja pārceltuve, kas nodrošināja satiksmi ar Ķīpsalu un Rīgu. Rīdzinieki, izmantojot to, ērti varēja sasniegt Slokas, Buļļu vai Daugavgrīvas ceļu, tādejādi līdz pat tilta ierīkošanai 1714. gadā Zunda ciema pārcēlāji ieņēma būtisku vietu Rīgas sakaru sistēmā. Tāpat te dzīvoja zvejnieki un mastu šķirotāji, kā arī svarīgs nodarbes veids bija dārzeņu audzēšana ne tikai savām, bet arī tirgus vajadzībām. Kopš 17. gadsimta beigām te pakāpeniski veidojās turīgo latviešu slānis, kas galvenokārt bija iesaistīti tirdzniecības palīgamatos – preču transportā, šķirošanā, svēršanā un sākotnējā apstrādē.

Ciems tika nopostīts Ziemeļu kara laikā. Lai gan 18. gs. šeit izveidojās jauna apbūve, tomēr kādreizējo nozīmi un lielumu  ciems vairs neatguva. Gadsimta beigās Zunds sāka zaudēt savu līdz tam diezgan noslēgto un latvisko raksturu. Jura ciemā uz dzīvi apmetās Prūsijas slepenpadomnieks, konsuls, tirgotājs Johans Vilhelms Helmunds, kurš 1789. gadā  nodibināja firmu Helmund & Sohn, nopirka astoņus gruntsgabalus Ūdens ielas lejasgalā, kur uzcēla vienu no pirmajiem rūpniecības uzņēmumiem – krūku fabriku, ražojot traukus Kunces balzāma pildīšanai. Vēlāk rūpnīcā tika izgatavotas cukura formas un sīrupa trauki Rīgas cukura manufaktūras vajadzībām. Fabrika tomēr nespēja cīnīties  ar Holandes un Hamburgas trauku ražošanas konkurenci un 1821. Gadā uzņēmums tika likvidēts.

19. gadsimta otrajā pusē Zundā aktīvi sāka celt dažādas fabrikas un rūpniecības uzņēmumus un ap šo laiku Daugavgrīvas iela jau bija apbūvēta visā garumā. Līdzās alusdarītavām, kokzāģētavām un manufaktūrām viens pēc otra tika atvērti arī krogi un traktieri. To veicināja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja būvēt mūra ēkas. Līdz pat Pirmajam pasaules karam kartēs un plānos šo Pārdaugavas daļu atzīmēja kā atsevišķu teritoriālu vienību un dēvēja par Zundu vai Zunda ciemu. Pēc Pirmā pasaules kara tas pakāpeniski saplūda ar Iļģuciemu.

Daugavgrīvas 31/ Ūdens iela 6

Rūpnīcu korpusos, kas tagad zināmi ar Daugavgrīvas ielas 31. numuru (bijušā adrese  - Daugavgrīvas 23a), laika gaitā darbojušies dažādi uzņēmumi. Tur atradās Rīgas Politehnikuma doc. R. H. Mantela un inž. M. Salātes 1879. gadā dibinātā Mašīnu fabrika, kas līdz 1904. gadam būvēja tvaikoņus. 1910. gadā šo rūpnīcu paplašināja, izveidojot čuguna un metālu lietuvi, kur ražoja tvaika mašīnas, turbīnas u.c. 1920. gados un 30. gadu sakumā šai teritorijā izvietojās O. Bērtiņ-Bērziņa parketa un koka preču fabrika, bet pēc Otra pasaules kara šī bija Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritorija.

Rūpnīcas ēka Daugavgrīvas 31k – 3 celta ap1895. gadu un sākumā tā bijusi A.Hoflingera celulozes un papes fabrika. Pēdējā desmitgadē bija pazīstama kā mēbeļu salons Grīvas mēbeles.

Vēsturiskas izglītības un kultūras vietas Zunda apkārtnē

Iļģuciema un Jura ciema iedzīvotājiem bija senas izglītības un kultūras tradīcijas. Kā pirmā šeit 1667. gadā sāka darboties t.s. Zunda skola. To ar rātes atļauju vietējiem latviešu zvejnieku un laivinieku bērniem bija dibinājis zvejnieku amata vecākā J. Nariņa bērnu mājskolotājs N. Tīlmanis. 1689. gadā atvēra vēl vienu skolu latviešu bērniem, kurā mācījās ap 100 skolēnu. 

1865. gadā tuvumā, Kuldīgas ielā 2 Malvīnes Adleras privātmājā darbojās zēnu elementārskola. Sākotnēji te bija tikai viena klase un strādāja divi skolotāji – K. Ozols un F. Dreimanis. 1898. gadā zēnu elementārskolā atvēra arī otru klasi un audzēkņu skaits palielinājās līdz 130. No 1909. līdz 1912. gadam skolas vajadzībām iznomāja Heinriham Jansonam piederošo ēku Hamaņu ielā 12, bet gadu vēlāk Rīgas Dome pieņēma lēmumu Iļģuciema zēnu elementārskolas vajadzībām celt jaunu ēku Hamaņu ielā 9

Pēc pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta  1910. gadā celta skolas ēka Hāmaņa ielā 2a. Kopš 1999. gada tajā darbojas Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola.

Vietas vēstures zīme ir arī tā sauktā Filozofu aleja.  Heija muižā (Daugavgrīva sielā 23), kas piederēja Āgenskalna muižas (Švarcmuižas) īpašniekiem Bērensiem vairākus gadus dzīvojuši ievērojami vācu apgaismības laikmeta domātāji  — Johans Georgs Hāmans un Johans Gotfrīds fon Herders. Blakus Daugavgrīvas ielai, starp augsto smilšu krauju un mitro pļavu bijusi vecu vītolu aleja, kas bijusi iemīļota pastaigu vieta filozofiem. 

Zunda apkārtne šodien

Arī pašlaik teritoriju starp Daugavgrīvas ielu un Zundu aizņem galvenokārt 20. gs. otrās puses industriālā apbūve – pārsvarā mazizmantotas un pamestas rūpnīcu un noliktavu ēkas. Straujajā pilsētas nekustamo īpašumu attīstības un būvniecības buma laikā, 2005. gadā tika ieveidots apstiprināts detaļplānojums, kas aptvēra Zunda piekrasti no Kalnciema un Meža ielas dienviddaļā līdz Mazajai Ūdens ielai ziemeļos. Detaļplānojums ir plānošanas instruments un dokuments, kura mērķis ir noteikt teritorijas izmantošanu, apbūves noteikumus un transporta organizāciju teritorijai, ar nolūku veicināt gan šīs vietas, gan visas Pārdaugavas rajona attīstību.

Plānojums paredzēja, izveidot vairākas jaunas ielas, no kurām nozīmīgākās ir divas. Būtiskākais priekšlikums ir Jūrmalas gatves pagarinājums līdz Ķīpsalai, šķērsojot apbūvēto teritoriju no Zunda kanāla līdz Slokas ielai, tai skaitā arī vēsturisko Kuldīgas ielas apbūvi. Otra nojauna paredzētā iela daļēji ietu pa kādreizējās Ūdens ielas trasi – gar Zunda kanāla krastu. Jaunākajos pilsētas plānos tā iezīmēta kā Nameja krastmala, kas posmā no minētā Jūrmalas gatves pagarinājuma līdz Mazajai Ūdens ielai paredzēta, kā gājēju promenāde. Plāns paredz jaunus savienojumus - tiltiņus pāri Zunda kanālam – savstarpēji ciešāk integrējot Ķīpsalu un Zunda Pārdaugavas teritoriju.

Pārplānojot panīkušās rūpniecības teritorijas joslā gar Zunda kanālu, paredzēts tās padarīt par mūsdienīgas pilsētas sastāvdaļu ar daudzfunkcionālu un pilsētniecisku apbūvi. Detaļplānojums šajā teritorijā apmēram piecas vietas, kur varētu izvietoties augstceltnes – ēkas, kas augstākas par 16 stāviem. Lai gan šajā laikā aplūkoti dažādas vīzijas un projekti šīm teritorijām, nozīmīgākie bijuši divi – iepirkšanās un izklaides centrs Akropole un Z-Towers augstceltnes. No abiem tikai Z- Towers projekts ir pavirzījies tālāk par papīra stadiju.

Bez minētā projekta visu šo sešu gadu laikā minami vēl tikai divas kaut cik vērā ņemamas iniciatīvas, kas nedaudz mainījušas Zunda kreisā krasta seju. Viens no tiem ir Zundas pasāža — kādreizējās rūpnieciskās ēkas transformācija par dzīvokļu un biroju namu Ūdens ielā 12, kas tika pabeigta 2006. gadā. Savukārt jau desmitgades sākumā vienā no izteiksmīgākajām Daugavgrīvas ielas 31 rūpnieciskajām ēkām – trīsstāvīgajā ķieģeļu korpusā tika izvaidots mēbeļu salons Grīvas mēbeles.

Šobrīd šajā ēkā Daugavgrīvas ielā 31 k-3 ir iekārtotas telpas Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) Arhitektūras un Audiovizuālās mediju mākslas fakultātei un Mediju un komunikācijas fakultātei. RISEBA augstskola nākotnē plāno šajā kvartālā izbūvēt arī jaunu ēku, uz kuru pārvāktos skolas vadība un pārējās fakultātes, vietai kļūstot par nozīmīgu izglītības centru.

Mūsdienās augstskola ir īpaša vieta, kur sanāk kopā tūkstošiem jauni, atraktīvi, enerģiski un zinātkāri cilvēki no tuvienes un tālienes. No pilsētas plānošanas un attīstības viedokļa augstskolas veido ikvienas pilsētvides papildus pievienoto vērtību, kas ap sevi ģenerēs dzīvu, atraktīvu, dinamisku un ar pozitīvu enerģiju piepildītu pilsētas vidi.

Autors: Artis Zvirgzdiņš